2021. gada 20. maijā Eiropas komisija paziņoja, ka piemērojusi 371 miljonu eiro sodu trīs bankām – Namura, UBS un Unicredit par dalību Eiropas valstu valdību obligāciju tirdzniecības kartelī laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam.

Kopumā Eiropas Komisija vērsās pret septiņām bankā, taču četras no tām  – Bank of America, Natixis, RBS (tagad NatWest), WestLB (tagad Portigon) ir izsprukušas no soda, bet UBS soda apmērs ir būtiski samazināts.

Banka “Natwest” uzskatāma par lielāko ieguvēju, jo sniedzot EK būtisku informāciju izvairījās no soda, aptuveni 260 miljonu eiro apmērā. UBS bankai soda apmērs tika samazināts par 45%, jo tā sadarbojās ar Eiropas komisiju. Savukārt Bank of America un Natixis no soda izvairījās, jo bija iestājies noilgums. Portigon bankas soda naudas apmērs tika samazināts līdz 0,- EUR, jo pēdējā gadā tam nebija apgrozījuma.

Kāda bija banku pārkāpuma būtība?

Septiņas minētās bankas savā starpā apmainījās ar komerciāli sensitīvu informāciju un pirms izsolēm vienājās par cenām, ko piedāvās valstu valdībām par to obligāciju (parāda vērtspapīru) iegādi kā arī tirdzniecību sekundārajos tirgos. Šādas informācijas apmaiņa ir aizliegta un rada zaudējumus gan valstu valdībām, gan šo valstu iedzīvotājiem.

Banku darbinieku savstarpējā saziņa norisinājās izmantojot “Bloomberg” termināļu sniegtās saziņas iespējas laik posmā no 2007. līdz 2011. gadam. Tas ir laika posms, kurā visā Eiroopā un arī pasaulē norisinājās ekonomikas krīze.

Slepenas vienošanās par cenām ES ir aizliegtas saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu.

Kas ir Eiropas valstu obligācijas?

Eiropas valdību obligācijas ir parāda vērtspapīri, ko izdod eirozonas valstu valdības ar mērķi aizņemties naudu starptautiskos tirgos ar noteiktu procentu likmi.

Obligāciju pircēji no valdībām saņem procentus un pamatsummu.  Lai arī procentu maksājumi šādiem vērtspapīriem ir salīdzinoši nelieli, starptautiskie investori un fondi tos labprāt uzpērk, jo tie garantē portfeļa stabilitāti.

Banku veidotā karteļa pārkāpums ir smags, jo valstu valdības piedāvā obligācijas vispirms primārajā tirgū – izvēlētām starptautiskajām bankām, riska un pensiju fondiem, lieliem uzņēmumiem, kuri savā starpā sacenšas, piedāvājot atšķirīgu cenas piedāvājumu. Kredītiestāžu iepriekšējās vienošanās palielina izmaksas valstu aizņēmumiem un rezultātā cieš šo valstu iedzīvotāji.

Obligāciju pircēji var vēlāk tās turēt savā portfelī vai veidot dažādus atvasinātos vērtspapīru instrumentus un pārdot tos citiem investoriem, kas izvēlas investēt šāda veida finanšu produktos.

Piemēroto soda naudu bankas iemaksās ES budžetā. Nauda netiks atmaksāta, bet par šo summu tiks samazināti ES valstu maksājumi.


Avots: